Neviens nav mēģinājis izpētīt un apgalvot to, ka vienā vai otrā Valmieras Drāmas teātra krēslainajā gaitenī redzējis klusi aizslīdam mūžībā aizgājušā režisora Pētera Lūča tēlu.
Neviens nav mēģinājis izpētīt un apgalvot to, ka vienā vai otrā Valmieras Drāmas teātra krēslainajā gaitenī redzējis klusi aizslīdam mūžībā aizgājušā režisora Pētera Lūča tēlu. Neviens to neteiks, bet režisora, kuru visi mīlēja un cienīja, no kura baidījās, kura sacīto neaizmirsa, klātbūtni ir sajutis ikviens. Neskaitāmas reizes, īpaši jaunas izrādes mēģinājumu laikā, meklēta atbilde jautājumam, kā konkrētu lugas ainu, aktieru dialogu vai monologu veidotu Pēteris Lūcis.
Atceros, mācoties Smiltenes vidusskolā, Pēteris Lūcis bija aicināts tikties ar mums, audzēkņiem, kas tikai vēl sapņojām par to, kā veidosim dzīvi, cik daudz sasniegsim, ko jaunības maksimālismā pieņemsim, no kā atteiksimies. Toreiz, ar strauju rokas kustību atglaudis uzmācīgo matu cirtu, viesis, kura skatiens mums šķita tik tiešs, vērīgs un visu ieraugošs, teica: “Sapņojiet, mani mīļie bērni, bet vienmēr paturiet prātā, ka cilvēkam ir jābūt godīgam. Godīgam pret sirdsapziņu, godīgam pret tiem, kas ir blakām, godīgam pret pasauli, kam jūs piederat.” Pēc daudziem gadiem vēl neesmu aizmirsusi šo tikšanos, joprojām dzirdu Pētera Lūča balsi, skandējot dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejoli par veci, kas nesteidzīgi met tīklus “it kā nebūtu ne Pirmā, ne Otrā pasaules kara”. Es ticu patiesībai, ka lielas personības ir nemirstīgas, jo dzīvo cilvēku atmiņās.
Valmieras Drāmas teātra direktora Pētera Sūča kabinetā katru ienācēju no gleznas pie sienas vērīgi uzlūko stiprais, godīgais un jūras vēju glāstītais “zvejnieka” dēls – Pēteris Lūcis, viešot sajūtu, ka viņš it kā izvērtē katru vārdu, seko katrai kustībai. “Pēteris Lūcis vienmēr ir kopā ar mani. Es domāju, ka citādāk nemaz nevar būt,” saka teātra direktors Pēteris Sūcis, bet es vēlreiz pārliecinos, ka īstā un patiesā cilvēku likteņu izkārtotāja ir dzīve. Arī šoreiz tā spēles kauliņu likusi mest Gulbenes rajona novadniekam, kādreizējam Gulbenes kultūras nama direktoram Pēterim Sūcim. Kritis sešnieks. Par Valmieras Drāmas teātri tagad saka: “Te mīt Pētera Sūča un Pētera Lūča fenomens. Tik daudz sakritību. Abi ir prasīgi, nesteidzīgi un analizējoši.” Iespējams, ka tāpēc arī saruna par teātra notiek divatā. Viens ir runātājs, bet otrs – kluss teiktā izvērtētājs.
Naturālā saimniecība ar daudzveidību
Lai runātu par teātri, ir jāiztur pauze. Kas ir teātris? Atbildēt var divējādi – nopietni un ar humoru. Ja runājam nopietni, tad, paldies Dievam, pēdējos gados Latvijā atjaunojas situācija, kad teātris cilvēkiem atkal top vajadzīgs. Nenoliegsim, ka bija krituma laiks visos teātros. Šodien teātris cilvēkiem ir vajadzīgs tā cilvēcīgās daudzveidības dēļ. Sāksim ar to, ka tas ir A.Čehovs, un beigsim, ka tā ir Voldemāra Sauleskalna “Meldermeitiņa”. Teātris ir izklaide, brīvā laika pavadīšanas iespējas un saskare ar cilvēkiem.
Ja par teātri runā ar humoru, tad jāsaka, ka tā ir liela republika ar visām no tā izrietošajām sekām. Teātris ir naturālā saimniecība, sākot ar galdnieku un beidzot ar aktieri uz skatuves. Saimniecība, kas kalpo vienam mērķim – ceļam pie skatītāja.
Profesionāls teātris ir dārga lieta
Valmieras Drāmas teātris atrodas Vidzemē, bet katram Latvijas novadam piemīt sava specifika un īpatnības. Manuprāt, mūsu teātris vienmēr ir nopietni izturējies pret skatītāju. Kopš padomju laika Valmieru sauc par teātri ar divsimt skatuvēm. Šobrīd tas tā vairs nav. Vienubrīd vispār nekur ārpus teātra nebraucām, bet tagad pamazām atgriežamies pie tā, ka esam Vidzemē, ka mūsu aktieru sniegumu var skatīt ne tikai Valmierā, bet iespēju robežās arī citur. Uzskatām, ka Valmieras Drāmas teātris nav teātris vienai pilsētai, bet reģionāla mākslas iestāde. Mēs lepojamies, ka Valmiera ir vismazākā pilsēta Latvijā, kam ir profesionāls teātris, bet pilsētā ar apmēram 30 tūkstošiem cilvēku uzturēt profesionālu teātri ir liela greznība gan valstij, gan visiem pārējiem, jo teātris ir dārga lieta. Valmieras teātrī vienmēr ir bijusi pastāvīga aktieru trupa, kas uzskatāma par jebkuras līdzīgas mākslas iestādes pamatnosacījumu.
Ikdienu uzskata par dzīves prozu
Par teātri var runāt kā par augsto mākslu, bet tā ikdiena uzskatāma par dzīves prozu. Viena no šīs prozas daļām – teātris – vēl arvien ir nepabeigts. Tā rekonstrukcija notiek 13 gadu. Manuprāt, tas ir vājprātīgi liels laiks. Arī pašreizējās prognozes liecina, ka ne šogad, ne nākamgad rekonstrukcija nebeigsies. Jācer, ka varbūt 15. gads būs izšķirošais. Teātris nenobeigts, ēka nav nodota ekspluatācijā – tas nozīmē, ka tā dzīve, arī radošā, ir pakļauta šim vienam nosacījumam.
Līdzīgi kā jebkurā citā dzīves jomā, arī kultūrā, galvenā problēma ir salīdzinoši nelielās darba algas, kas neveicina labāku radošo noskaņu kolektīvā, jo mākslinieks ir spiests meklēt dažādas iespējas nopelnīt. Viņam nav laika domāt tikai par pamatnodarbošanos, kas konkrētajā gadījumā ir teātris. To neuzskatu par labāko variantu, jo gadu no gada jau ilgāku laiku valsts atbalsts teātrim palicis iepriekšējo gadu līmenī. Runas par algu paaugstinājumu neko nedod. Arī daži lati, ko pieliek algai, nespēj pasargāt aktierus no pakļaušanas inflācijas valgiem.
Aizvien problemātiskāk kļūst ar transportu. Zirga pajūgā viesizrādē uz kādu no pilsētām aizbraukt nevar. Un zirga arī nav. Ja teātrim pie skopā “azaida” vēl transporta izdevumi jāpievieno, tad jebkura izrāde rada mīnusu ienākumu daļā.
Aktieris ir spiests pārdoties
Ir vajadzīgs risinājums, lai aktieris nebūtu spiests pārdoties, bet šobrīd risinājuma nav. Faktu, ka aktieri iesaistās dažādos peļņas pasākumos, nevar vērtēt pozitīvi, jo tas paņem cilvēka enerģiju un laiku. Aktieris ir spiests ampelēties. Viņš vairs nav aktieris, bet ampelmanis. Nevaru apgalvot, ka teātris ir bizness, bet tam ir sava ekonomika. Mēs rēķinām un skaitām. Tā tas bijis visos laikos, bet noteicošais ir maka biezums. Gribam vai ne, bet no biznesa attiecībām atbrīvoties teātris nevar.
Lielāko vilšanos sagādā nekonkrētība
Man kā teātra direktoram lielāko vilšanos darbā sagādā valsts nekonkrētība, jo līdz šai dienai nesakārtoti ir ar teātri saistītie juridiskie jautājumi. Gadu pēc gada nekas nemainās ne organizatoriskajās, ne ekonomiskajās, ne sociālajās lietās. Ja mums nav spēles noteikumu, tad arī spēle nevar notikt. Daudzos gadījumos tā ir donkihotiska laušanās, pašiem nezinot kur. Tā atspēlējas atpakaļ uz dzīvi, darbu un kopējo rezultātu. Kamēr teātra ēka nav pabeigta, mēs nemitīgi cenšamies glābt situāciju. Tikai viena iemesla dēļ iesākām izrādes Apaļajā zālē, spēlējām nepabeigtajā Lielajā zālē: lai būtu kopā ar skatītāju. Tad nenoteiktības dēļ sekoja trīs gadu pārtraukums un totāla neziņa par to, kas notiks tālāk. Ja lasītāji un skatītāji sekoja dažāda veida informācijai, tad pērn vismaz trīs, četras reizes grasījās teātri slēgt. Tāpēc ir vajadzīgi gandarījuma brīži, bet gandarījumu spēj dot laba izrāde. Mana kabineta logi ir uz ielu, tāpēc vakaros visskaistākais brīdis ir redzēt, kā viņi nāk uz izrādi. Otrs patīkams brīdis ir tas, kad beigusies izrāde un cilvēki vēl ir redzētā emociju varā.
Skatītājs vēlas daudzveidību
Kad atklājām jauno zāli, cilvēkiem bija interese, kāds izskatās teātris. Pamazām interese saruka, jo ziņkāre bija apmierināta. Tagad cilvēki nāk tikai uz izrādēm. Tas ir dabisks process, ka kāpumam seko izlīdzinājums. Tikai no mūsu izdarītā vai neizdarītā, no repertuāra ir atkarīgs, vai cilvēki apmeklēs teātri. Mazas pilsētas teātra būtība un viens no pamatnosacījumiem ir, ka skatītājam jāpiedāvā iespējami liela izrāžu daudzveidība. Tas nav vienkārši. Skatītājam ir jāsaņem tas, ko viņš gaida. Cits jautājums, vai viņš vienmēr gūst cerēto. Par paviršu mākslinieka attieksmi pret skatītāju Valmieras Drāmas teātrī runāt nevar. Skatoties izrādes, arī mans kā direktora guvums ir dažāds. To uzskatu par normālu parādību, jo teātra māksla ir radošs process, kur veiksmi prognozēt ne vienmēr ir iespējams.
Divu pasauļu savienība
Teātris un režisors uzskatāmi par divu radošu pasauļu savienību, bet diemžēl Latvijā tā ir viena no lielākajām ar teātri saistītajām problēmām. Mums skaitliskā izteiksmē katastrofāli trūkst režisoru. No tā, kā teātrim izdodas sadarboties ar režisoriem, atkarīga kopējā veiksme. Var būt labi aktieri, bet, ja nav laba režisora, tad nav nekā. Var būt desmit direktori, bet atliek nebūt vienam režisoram, un arī nekas nenotiks. Valmieras teātrim lielākā vai mazākā mērā ir veicies, jo pie mums ir strādājuši praktiski visi vidējās un vecākās paaudzes režisori. Izņēmums ir jaunās paaudzes režisori. Teātris plāno darbu. Jau šobrīd mēs aktīvi strādājam pie tā, ko skatītājiem piedāvāsim nākamajā sezonā. Teātrī ir sava veida politika, kā plānu realizēt dzīvē, paredzot, kādi aktieri piedalīsies, kādi režisori strādās. Viņi vienmēr grib tikai labu. Mums ir režisori, kurus uzskatām par savējiem. Piemēram, štata režisors ir Fēliks Deičs, te strādā Varis Brasla, Māra Ķimele, Oļģerts Kroders, valmierietis Mihails Gruzdovs un citi.
Neveiksmes pārdzīvo klusējot
Ne vienmēr viss, ko esmu iecerējis, izdodas. Ir arī neveiksmes, kuras cenšos pārdzīvot klusējot. Protams, tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura. Domāju, ka neesmu skaļš, daudzos gadījumos pietiekami noslēgts. Direktora amatā tas nav sliktākais, jo teātris vairāk vai mazāk ir emociju pasaule. Tur, kur valda daudz emociju, jābūt cilvēkam, kas spēj saglabāt mieru.
Jābūt personībai dzīvē un uz skatuves
Aktierim kā personībai daudzos gadījumos ir izšķirošā loma. Ja cilvēks ir tukšs iekšēji, tad viņš ir tukšs arī uz skatuves. Reti kuram to izdodas noslēpt. Vērīgs skatītājs tāpat pamanīs, ka aktiera acu skatiens ir tukšs. Uzskatu, ka Valmieras teātrī visi aktieri ir personības, bet to nesaku apgalvojuma formā. Runājot par skatītāju, domāju, ka viņam, nākot uz teātri, nav jābūt sagatavotam. Esmu pret šo versiju, jo cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Teātrim ir jāņem vērā dažādas auditorijas, jo ir dažādi cilvēki, dažāds vecums, dažādas intereses. Visbeidzot cilvēks pats izvēlas, ko viņš grib. Neviens teātris nepiespiedīs skatītāju mīlēt Raini vai Čehovu, ja skatītājs to nevēlēsies. Es nekad nevarēšu viennozīmīgi pateikt, kāds ir skatītājs, jo lauku cilvēks – skatītājs atšķiras no pilsētas cilvēka – skatītāja. Katrā pilsētā ir sava aura, tāpēc dažādās pilsētās ir arī dažādi skatītāji. Noteicoša loma ir pilsētā valdošajai noskaņai. Tā ietekmē arī uz skatuves notiekošo, jo cilvēki, kas atrodas zālē vai nu “pievelk”, vai “atgrūž” aktieri.
Rāpies kaut vai palmā
Teātris šodien ir dažāds. Savā laikā Pēteris Lūcis teica tā: “Rāpies kaut vai palmā, tikai attaisno, kāpēc tu to dari.” Teiktais attiecināms uz visu. Arī uz moderno teātri, kas daudziem, iespējams, šķiet nepieņemams. Ja tas, kas tiek darīts, ir kaut kā vārdā, tad viss kārtībā. Ja tikai pašmērķis, lai izaicinātu un šokētu publiku, tad šāda rīcība jāsauc citādāk. Valmieras teātris nekad nav aizrāvies ar skatītāju šokēšanu. Lai gan varbūt, ka reizēm tas ir vajadzīgs. Sevišķi šodienas apstākļos. Pašmērķīgi gan to darīt nevajadzētu. Personīgi neesmu bijis šokēts, bet izbrīnīts par konkrētas aktieru grupas vai viena aktiera darbu. Par to, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Teātris ir intīma māksla, kur katrā izrādē aktieri meklē ceļu pie skatītājiem, tāpēc tam grūti konkurēt ar dažādiem informācijas līdzekļiem un publiskajiem pasākumiem, kur šīs intimitātes nav. Protams, ne visi vēlas šo intimitāti, jautājot, kāpēc man šodien jāmokās ar “Ivanova” problēmām, ja pietiek savējo. Kāpēc jāpārdzīvo Annas Kareņinas liktenis, to dažādi improvizējot?
Seriāli nomāc sabiedrību
Daļa sabiedrības izvēlas televīzijā rādītos seriālus, aizmirstot, ka ir arī teātris, kas mudina domāt un analizēt, bet diemžēl līdzīga situācija izveidojusies visā pasaulē. Padomju laikā teātris bija viena no tām retajām vietām, kur varēja justies mazliet politizētā vidē. Šodien tas vairs nenodarbojas ar politiskām aizkulisēm. Teātris kļūst personiskāks. Domāju, ka sadalījums starp to vai man vajag, vai nevajag teātri ir loģisks. Jo vairāk mūsu sabiedrība būs kapitalizējusies un noslāņojusies, jo lielāka būs izvēle. Manuprāt, diemžēl Latvijā nav īsta vidusslāņa, nav inteliģences, kam ekonomiskais stāvoklis ļauj katrā nedēļas nogalē apmeklēt teātri. Cik reizes, piemēram, nelielas lauku skolas kolektīvs var atļauties mērot ceļu uz teātri. Tā nav teātra, bet valsts problēma. Ja bērns vai pusaudzis teātrī nav bijis, tad ir jānotiek debesu brīnumam, lai viņš pieaudzis sāktu to mīlēt, ja nelasa grāmatas bērnībā, arī vēlāk nelasīs.
Katram ir savs laiks
Jebkura cilvēka dzīvē ir divas lietas. Viena ir tā, kas saistās ar tiešo darbu. Otra, kas saistās ar tevi kā cilvēku, ar tavu brīvo laiku un ģimeni. Slikti, ja šīs lietas jauc kopā, jo katrai no tām ir savs laiks. Laiks darbam, laiks atpūtai un laiks ģimenei, laiks izklaidei. Mums katram arī paziņu var būt simtiem. Viena lieta ir saprasties darbā, otra – saprasties atpūtā, trešā – ģimenē. Ir jāsaskata šo lielumu atšķirība. Manuprāt, ir maz cilvēku, kuri, liekot roku uz sirds, var sacīt: “Man ir daudz draugu.” Piekrītu, paziņu var būt daudz, bet draugu… Varbūt viens vai pāris, kam tu vari uzticēties, paļauties, zināt, ka viņi tev palīdzēs jebkurā situācijā. Noteicoša loma ir noskaņai, kas valda ģimenē. Tā ietekmē darbu, attiecības ar cilvēkiem. Domāju, ka nav iespējams, aizejot mājās, pilnībā atbrīvoties no darba problēmām. Tā ir utopija, lai gan daudz ko nosaka konkrēta situācija un konkrēts laiks. Arī no tā, kāds pats esi šajā laikā un situācijā. Tiesa, šī nespēja atbrīvoties uzskatāma par problēmu. Tu dodies vakarā gulēt ar domu, kaut tikai spētu aizmigt, bet domas seko domām.
Ir jābrīnās par savu rīcību
Reizēm pats esmu izbrīnīts, kā varēju tā rīkoties. Tas gan ir attiecināms uz mani kā cilvēku. Ja pirms gadiem man kāds sacītu, ka esmu spējīgs dažkārt justies bezspēcīgs kādas problēmas priekšā, es noteikti tam iebilstu. Šodien ir daudz tādu momentu, kas liecina, ka cilvēks ar gadiem tomēr mainās. Arī ideāli mainās. Viņi var saglabāties ilgi, var ātri zust. Agrāk manī ideālisma bija vairāk, nekā ir šodien. Saka, cilvēkam kļūstot vecākam, viss līdzsvarojas. Manī laikam gan viss formējas citādāk. Būdams jaunības ideālisma pilns, jutos drošāk un noteiktāk. Varbūt apjausmas loks bija šaurāks, tāpēc šķita komfortablāks. Cilvēka iekšējā sakārtotība ir viens pirmajiem pamatnosacījumiem labai pašsajūtai, labai attieksmei pret cilvēkiem, labam darbam. Manuprāt, arī depresijas izskaidrojums ir vienkāršs – cilvēks neatrodas līdzsvarā ar sevi.
Visu nevajag vienmēr izskaidrot
Ar Pēteri Lūci man bija iespēja strādāt kopā viņa dzīves pēdējos piecus gadus. Iespējams, pašus grūtākos. Divas reizes esmu mācījies Latvijas Valsts konservatorijā, uzskatu, ka man ir vēl viena – Pētera Lūča – augstskola. Ja runājam par to, ka cilvēks tic kaut kādiem ideāliem, tam, ka ir kaut kas gaišs, tas ir saistīts ar Pēteri Lūci. Runājot par teātra iešanu pie skatītāja, vienmēr esmu teicis, ka mums trūkst viņa izrāžu, domāšanas, attieksmes pret skatītāju. Man, jaunam cilvēkam, ienākot teātrī, bija grūti saprast, ko nozīmē nodevība, vientulība, tāpēc te es guvu lielisku dzīves skolu. Šodien teātrim trūkst lūciskās domāšanas un lūcisko kritēriju pret darbu, pret cilvēkiem, pret dzīvi vispār.
Vizītkarte
Pēterim Sūcim ir 47 gadi. Augstāko izglītību viņš ieguvis, divkārt verot Latvijas Valsts konservatorijas durvis, lai vispirms izzinātu masu uzvedumu režijas noslēpumus, tad saņemtu diplomu, ka absolvēta Teātra nodaļa.
Pirmā darbavieta Pēterim vienmēr būs Gulbenes rajona Ranka, tad Gulbenes kultūras nams, tagad Valmieras Drāmas teātris.
Ģimenē kopā ar sievu Aiju audzina divus dēlus – 19 un 12 gadus vecus. Pēc rūpju pilnas darbdienas Pēteris atpūšas savās lauku mājās, kas atrodas netālu no Vecpiebalgas, Cēsu rajona Taurenē.
Ir cilvēki, kas dzīvē vadās pēc viena noteikta moto. Pēterim tāda nav, jo mainoties vairākkārt gada laikā.
