Līgo vakars un Zāļu nakts burvība katram saistās ar ko citu.
Līgo vakars un Zāļu nakts burvība katram saistās ar ko citu. Šos svētkus svin ikvienā latvieša sētā.
Kādi tie ir pašām Līgām un Jāņiem, jautājām dažiem gaviļniekiem.
Neesmu tautiskais Jānis
“Vārdu man deva vectēvs, jo arī viņu tā sauca. Jānis ir mūsu dzimtas vārds, jo mātes tēvs un tēva tēvs bija Jāņi. Citu vārdu es negribētu, jo cienu vectēva izvēli,” stāsta “Fotoservisa centra” īpašnieks Jānis Podnieks.
Jāņi ir vārdadiena
“Vienreiz māte man sarīkoja grandiozu Jāņu svinēšanu, kad sabrauca daudz ciemiņu un pagalma vidū brūvējām alu koka kubulos. Jāņus esmu svinējis visdažādākajās vietās un kompānijās. Man nepatīk svinēt svētkus mājās, jo tur esmu katru dienu. Man patīk svinības mazās kompānijās, kur cilvēki viens otru pazīst. Es neesmu tautiskais Jānis, kam vajag līgodziesmas un tautiskās dejas. Līgodziesmas ir jādzied jāņubērniem, bet Jāņutēva uzdevums ir viņus pacienāt. Uzskatu, ka ikdienā cilvēks strādā, bet Jāņos pelnīti atpūšas – dzer alu, ēd sieru un ne par ko neuztraucas,” saka J.Podnieks. Viņš atzīst, ka nekad nav juties, ka viņam būtu “nozagti” vieni svētki. “Man tie nav Jāņi, bet gan vārdadienas svinības. Otrā dienā tradīcija ir svaigi makšķerētu zivju zupas vārīšana, ko visi notiesā slavēdami,” stāsta J. Podnieks. Viņš apgalvo, ka labu un kvalitatīvu alu var nopirkt arī veikalā, tāpēc pats nebrūvē. “Lai alu brūvētu, vajag labus izejmateriālus un atbilstošas iekārtas. Manuprāt, kvalitatīvs un labs mājās brūvēts alus mūsdienās ir luksuslieta. Es dodu priekšroku maigajām alus šķirnēm,” atzīst J. Podnieks.
Akcija nelīdzēs
Jautāts par pirmsjāņu akciju “Izglāb draugu!”, viņš atbildēja: “Manuprāt, akcija nedos vēlamo rezultātu, jo dažās dienās nevar atradināt cilvēku no alkohola lietošanas. Es neesmu svētais, bet zinu mēru. Ja esmu dzēris un spēju nokļūt mājās, braucot ar ātrumu 20 kilometri stundā, tad domāju, ka tāds cilvēks nekādu ļaunumu nenodarīs. Cita lieta, ja cilvēks piedzeras “līdz grīdai” un vēlas visiem izrādīt savu varēšanu. Tāpēc arī notiek nelaimes. Ar to ir jācīnās katru dienu, ne tikai pirms Jāņiem,” uzskata
J. Podnieks.
Kā šogad svinēs vārdadienu, viņš vēl nav izdomājis. “Mūsdienās Jāņu svinēšanu var noorganizēt bez problēmām. Varbūt aizbrauksim uz Druvienu skatīties Rūdolfa Blaumaņa lugu “Skroderdienas Silmačos”,” saka J. Podnieks. Jāņus var svinēt visur
“Katrā latviešu ģimenē gribas kādu Jāni, tāpēc arī man ir šis latviskais vārds. Es Jāņus izjūtu kā lielākos latviešu svētkus. Arī tad, kad tas bija aizliegts. Pats Jāņus esmu svinējis Anglijā, Krievijā un Latvijā. Protams, vislabāk ir svinēt mājās. Anglijā kādā bārā satiekas latvieši un saskandina alus kausus, savukārt Krievijā armijā Jāņi tika svinēti “pa kluso” kādā kaktiņā,” stāsta Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas datortīkla administrators Jānis Žižmārs.
Vārds ir paaudzēs
Žižmāru ģimenē Jāņus parasti svin mājās, jo ne tikai tēvs, bet arī dēls ir Jānis. “Tā kā meitai vārdu izvēlējās mamma, tad dēlam to darīt nācās man. Reizēm gadās kuriozi, kad sajauc mūsu dzimšanas datus un tamlīdzīgi. Ģimenē protam “sadalīt vārdus”, jo es esmu Jānis, bet mazais ir Jancis. Jāņos parasti dzeram vecmāmiņas brūvētu alutiņu, bet sieru pērkam veikalā. Jāatzīst, ka esam no tām ģimenēm, kas ievēro senlatviešu tradīcijas, un Jāņos līgojam. Reizēm ar kaimiņiem sadziedamies pāri ezeram. Nekad neesmu jutis, ka man būtu “nozagti” vieni svētki. Drīzāk to varētu teikt par sievu, jo viņai 21.jūnijā ir dzimšanas diena, ko svinam kopā ar Jāņiem. Zinu, ka pirms Jāņiem izsludināta akcija “Izglāb draugu!”. Uzskatu, ka tas ir labi, tomēr visu Jāņiem nepieciešamo vajadzētu sagādāt jau iepriekš, lai nebūtu jāmeklē draugs, kas tevi Jāņos izglābj,” uzskata J. Žižmārs. Viņš stāsta, ka šajos Jāņos ģimene rīkos Jāņu karnevālu, uz ko visiem viesiem būs jāierodas speciālos tērpos.
Mīļākā dāvana – līdaka
“Vārdu izvēlējās mamma, un tētis priecājās, ka varēs līgot mājās un nebūs vairs jāiet uz kaimiņiem, kur bija Jānis. Ciemiņi nāk katru gadu. Nevienu speciāli neielūdzu, bet maigi paziņoju, ka būšu mājās. Līgosvētku galdā vienmēr ir zivs (parasti tā ir pildīta līdaka, ko noķer vīrs Andris). Mūsu mājās tas ir jūnija tradicionālais ēdiens. Nevieni Jāņi nav iedomājami bez meijām un ugunskura. Pirms astoņiem gadiem Līgo naktī bija salna, kad līgotāji sildījās dzīvoklī. Tie bija vienīgie Līgosvētki bez ugunskura,” atceras Ziemeru pamatskolas direktore Līga Mičule.
Nav tikai suņuburkšķi
Līgas svētku galdā ir ne tikai līdaka, bet arī siers, alus, dažādi salāti, latviešu “nacionālais ēdiens” – šasliks (ne vienmēr), žāvēta vista, par ko parūpējas labi paziņas. “Pašai man nav iespējas pagatavot sieru. Dažreiz sieru sien mamma un arī šogad apsolīja. Bērnībā bija sajūta, ka vārdadiena man ir “nozagta”, jo tā ir Līgo vakarā. Visiem skolasbiedriem bija vārdadienas, kad viens pie otra gāja ciemos ar dāvanām un puķēm, bet man tā nebija. Par dāvanām neuztraucos, bet gribējās Līgosvētkos saņemt ziedus. Visi godināja Jāni, bet Līgas piemirsa. Kad savu bēdu stāstu izstāstīju kolēģēm studijā “Kalme”, tad viņas vienmēr man dāvāja ziedus un teica: “Nebēdā! Tas tev, lai atkal nesadāvina tikai suņuburkšķus.” Vismīļākā dāvana vārdadienā man ir vīra noķertā līdaka, jo tā ir savdabīga dāvana,” stāsta L. Mičule.
Savus līgotājus sargās
Jautāta par izsludināto pirmsjāņu akciju “Izglāb draugu!”, viņa atbildēja: “Pagājušie Līgosvētki bija briesmīgi. Gandrīz kara stāvokli varēja izsludināt pēc bojā gājušo skaita. Domāju, ka akcija “Izglāb draugu!” ir nepieciešama. Es to atbalstu, jo bieži svētkos cilvēkiem zūd mēra sajūta. Ja mani līgotāji būs iereibuši, braukt neļaušu. Savus līgotājus sargāšu. Esmu sagatavojusi pāris siena gubiņas, ja silts laiks, var zem ābeles nosnausties,” apgalvo L. Mičule.
