Gārsene pēc teritorijas ir otrā mazākā, bet pēc iedzīvotāju blīvuma otrā lielākā lauku pašvaldība Jēkabpils rajonā.
Gārsene pēc teritorijas ir otrā mazākā, bet pēc iedzīvotāju blīvuma otrā lielākā lauku pašvaldība Jēkabpils rajonā. Vēsture, daba un cilvēki, gluži kā trīs labas lietas pasakā, rūpējas, lai Gārsene būtu pievilcīga ne tikai pašu, bet arī ciemiņu acīs.
Gārsenes pils parka ošu alejas pusotra simta gadu veco koku ēnā mājo miers, un steidzīgam gājējam soli gribas palēlināt. Šeit mīt arī leģendas. Kas zina, vai tās ir īsti fakti vai tikai domu augļi, bet skaidrs ir viens – ļaudis mīl šo vietu un lepojas ar to.
Vietvārdam ir vēsture
Pirmais, ar ko iepazīstina iebraucējus, ir Gārsenes vietvārda vēsture. Tas minēts jau 16. gadsimtā, un atstāsts vēsta par reālu notikumu. Sieviņa ar pļavu zāļu nastu ceļā sastapusi kādu no tālaika varasvīriem, kas, acīmredzami iemaldījies nepazīstamā apvidū, jautājis, kā vietu saucot. Sieviņa vai nu cienījama vecuma dēļ, vai arī savās domās iegrimusi, muižkunga sacītajā saklausījusi jautājumu par nesamo. Atbilde skanējusi: “Gārsu nesu”. Tā arī palikusi Gārsene.
Piedalās akcijā
Gārsenes pils ir tikai viena no muižas ansambļa ēkām. Arī šogad, apmeklējot to, tiek iespiests akcijas “Apmeklēsim Latvijas pilis!” zīmogs. Gārsenes pamatskolas skolotājs un ekskursiju vadītājs Andris Punculis informē, ka tūrisma sezona ir tikko sākusies, bet pils apmeklētāju skaits jau sasniedzis tūkstoti.
Gārsenes pils celta1856. gadā pseidogotiskā stilā, 1883. gadā piebūvēta otra – tās zemākā daļa. Arhitekts nav zināms. Tā piederējusi grāfu Budbergu dinastijai, kas Gārsenē dzīvojuši 11 paaudzēs no 1583.līdz 1920. gadam. “Faktiski pēdējā Budbergu ģimenes pārstāve Gārsenē nedzīvoja jau kopš 1905. gada, bet tikai pēc 15 gadiem pils īpašumu izpārdeva, to pārņēma pagasta valde un līdz 1939. gadam izīrēja. Pēc remonta – 1940. gadā – pilī sāka darboties skola. Uz pirmo tās izlaidumu tā paša gada 2. jūnijā bija ieradies arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Arī šobrīd pili apdzīvo skolēni,tur izvietojusies Gārsenes pamatskola un pagasta Tūrisma informācijas centrs,” stāsta A.Punculis.
“Esam apzinājuši iespējas sameklēt kādu no Budbergu pēcnācējiem, mēģināsim to darīt ar Vācijas vēstniecības starpniecību. Arī vācu tūristi ir solījuši, ka meklēs, bet pagaidām ziņu nav,” turpina A.Punculis.
Spoks nav ļauns
Pils bez sava spoka nemaz nav īsta pils. Gārsenē tā ir Zilā dāma. Kāpēc zilā – pamatojuma nav. Tūristi paši var minēt – vai tāpēc, ka pilī par baronu laikiem atgādina labi saglabājusies holandiešu zilo podiņu krāsns, vai arī tāpēc, ka spoka prototips nostāstos saglabājies kā maiga un labestīga būtne. “Pēdējais no baroniem Budbergiem 1883. gadā, atgiežoties no mācībām Eiropā, pārveda sev sievu – Ģertrūdi Vorsu. Jaunā baronese bijusi labvēlīga pret apkārtnes zemniekiem, viņas ietekmēts, barons atvēlējis līdzekļus vietējai skolai un nespējnieku namam. Pēc astoņiem laimīgā laulībā pavadītiem gadiem baronese Ģertrūde pēkšņi mirusi. Apglabāta vietējos kapos.
Otrā sieva, ko apņēmis ba-rons, bijusi pilnīgs pretstats – nesaticīga. Kad 1904. gadā reizē ar jaunas baznīcas celtniecību uzceļ arī kapliču, baroneses Ģertrūdes mirstīgās atliekas pārapbedī tajā. Pāris mēnešus pēc tam mirst arī barons. Greizsirdības dzīta, barona sieva pavēl Ģertrūdi no kapličas izrakt un atkal pārapbedīt kapos. No tā laika pilī arī parādījies spoks,” stāsta
A. Punculis.
Spoks nav ļauns. Viņa klātbūtne jūtama kā vēja pūsma. Dažreiz durvis vai logs aizcērtas paši no sevis, dažreiz dzirdēts dziedam, kaut gan skaidri zināms, ka telpās neviena nav. To visu it kā varētu izskaidrot – pils ir augsta celtne, tai ir bēniņi, un cēlonis šīm parādībām, iespējams, ir gaisa strāvas. Tomēr skolotājas nelabprāt pilī paliek vienatnē,” piebilst A. Punculis.
Brīžiem aizraujas elpa
Gārsenes pils parks ar pagasta darbinieku pūlēm, izveidots par veselu tūrisma taku tīklu sešarpus kilometru garumā. Takas vijas pa Dienvidsusējas senleju. Pa tām ejot, brīžiem aizraujas elpa, un skats uz upes gultni no aptuveni trīsstāvu mājas augstuma neviļus liek domāt par sekām nejaušai kājas paslīdēšanai.
Ja nogurums pieveic ceļotājus un kurkstēšana ap jostas vietu liek atcerēties par līdzpaņemtajām maizītēm, var izmantot kādu no trim sagatavotajām atpūtas vietām. Tajās ir gan kur apsēsties, gan uz kā novietot savus provianta krājumus.
Tie, kas aktīvu atpūtu grib savienot ar kārtīgu paēšanu brīvā dabā, var neuztraukties, ka bagāžniekā nav ietilpis grils. Taku tīrīšanas darbos izcirstie koki sakrauti atpūtas vietās, un desiņas var cept pašu kurinātā ugunskurā, tam īpaši sagatavotā vietā.
Aug retu sugu koki
“Gārsenes parks ir valsts nozīmes aizsargājama dabas teritorija. Tajā ir aptuveni 35 retu sugu koki – cukurkļava, sarkanais ozols, Pensilvānijas osis un vēl citi. Aug arī Latvijā trešā lielākā vīksna. Paradīzes ielejā atrodama retas sugas sēne, ko sauc arī par tauksakni. Parkā iekļaujas dzirnavezers,” stāsta A. Punculis.
Parkā un takās ir daudz brīnumainu dabas veidojumu – koku un akmeņu. Pieskaroties Dainu akmenim, cilvēks iegūst fizisku un garīgu enerģiju. Tas atgādina skatuvi, bet apkārtmērs ir 14,2 metri.
Cits dižakmeņu veido-jums “Lutauši” (apkārtmērs – 8,7 metri, augstums – trīs metri) ieguvis vēl trīs vārdus – “Lauztā sirds”, “Divi brāļi” un “Latvijas karte”. Pirmajiem diviem ir arī atbilstošas leģendas.
Cilvēka roku veidots ir Barona krēsls, kam ir izcirsta forma. Nostāsti vēsta, ka tā bijusi vieta, kur pastaigu laikā labprāt atpūtušies kungi.
Pētījumi atklājuši metru augstu un 20 metru diametrā akmeņiem segtu uzkalniņu. Tā ir apbedījumu vieta un attiecas uz diviem laika posmiem, vecākie – uz pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, jaunākie – uz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidu.
Papīrs nevar dot , ko jutīsiet un redzēsiet paši, kad apmeklēsiet Gārsenes pili un parku. Ne velti saka: “Labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt.”
