Pēcpusdienās pārtikas veikalā viņš pērk sešus ķieģeļmaizes kukuļus.
Pēcpusdienās pārtikas veikalā viņš pērk sešus ķieģeļmaizes kukuļus. Neko citu pircējs parasti neņem. Ar maizi barojot divus savus suņus un cūkas. Neviens viņa mājās netiekot tālāk par slieksni. Pēc mātes nāves Erkiņš ir sētas saimnieks. Agrāk, kamēr gājis vēl medībās, nekad ar nomedīto nav dalījies. Ja paša šāviens meža cūku trāpījis, tad tā skaitījusies Erkiņa īpašums. Savādnieka un skopuļa slava netraucēja. Kūkumu uzmetis, nokārušos apakšžokli, noplucis un mazrunīgs viņš, ejot savās gaitās, citus cilvēkus netraucēja. Nu Ēriks ir mūsu virtuvē – pusnosalis un apjucis. Kā nonācis līdz mūsu mājai, arī nevar pateikt. Iekurinātā plīts drīz piesilda telpu, šņāc tējkanna. Agrais viesis nedaudz atžilbst un sūdzas, ka sāpot kājas. Garie zābaki bijuši slapji un sasaluši. Droši vien arī kāju pēdas ir cietušas no aukstuma, taču mēģinājumi novilkt kāju spīles beidzas neveiksmīgi – zābaki ir kājām kā pieauguši. Tālis iesaka vienīgo iespēju – pārgriezt vismaz zābaku stulmus, bet Erkiņš par to negrib ne dzirdēt: “Ērikam zābaku pietiek, bet šie ir no onkuļa, tos nevar postīt,” viņš nosaka jau redzami dusmīgs. “Liekaties mierā!”
Uzklāju Elvīras istabā uz dīvāna vecu seģenīti, un Tālis nešus ienes nakts viesi atpūtai. Rīts gudrāks par vakaru! Vēl tikai Erkiņš noprasījis, kur tad Elvīra, esot bijusi vajadzība viņu satikt. Atlikušās stundas līdz rītam noguļam ciešā miegā.
Esam pat aizgulējušies. Arī Karīnai agrā brokastu reize izpaliek. Bērns ir gulējis kā Dieva ausī visu nakti bez pamošanās. Arī Elvīras istabā viss ir klusu. Tikai apdarījuši pirmos rīta darbus, atceramies par nelūgto nakts viesi. Tālis iet raudzīt, kā Erkiņš atpūties, un nolemt, ko darīt tālāk. Mātes istabā Tālis ir tikai īsu brīdi, tad ātri no turienes iznāk un atmetas uz galda stūra, tā viņš dara bieži. Sava garā auguma dēļ tāda pasēdēšana ir ērta. Veros viņā vaicājošu skatienu: “Kas ir?”
“Ēriks mūsu mājā ir nomiris. Pagalam! Ko nu? Jāziņo laikam milicijai un jāsauc arī feldšeris,” tā Tālis. Esmu pilnīgi apstulbusi. Mironis. Saulstūros? Tas nu gan ir traki. Savā dzīvē ar mirušajiem gandrīz neesmu saskārusies, ja nu vienīgi kādās vecāku radinieku bērēs. Nu pie mums ir miris Erkiņš. Es pat baidos ieiet Elvīras istabā. Kāpēc no miruša cilvēka ir bail? Kāpēc vecais vīrs nāca pie mums? Kāpēc šeit nomira? Ko viņš gribēja no Elvīras? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Esam fakta priekšā, un jārīkojas. Tālis zvana feldšerim un milicijas pilnvarotajam Laiviņam. Pēc neilga laika abi atbrauc reizē. Tiek konstatēts, ka nāve nav vardarbīga. Erkiņš ir jau gados vecs vīrs, un miršanas apliecību var izrakstīt arī feldšeris, ņemot vērā pārslimotās slimības. Droši vien esot miris ar sirds vājumu. Vajadzīga tikai pase. Droši vien tā ir Erkiņa mājās. Laiviņš apskata mirušā kabatas. Noplīsušās jakas kabatā ir gan pase, gan dažādi dokumenti, piecdesmit rubļi vienā gabalā un kāda aploksne ar uzrakstu: Elvīrai Vālodzei.
