Pirms desmit gadiem Tunisija latviešu tūristiem bija nepazīstama zeme. Tūrisma firmu aktivitātes, kultūras un izklaides industrijas pasākumi dod iespēju pamazām iepazīt Ziemeļāfrikas valsti Vidusjūras krastā.
Pirms desmit gadiem Tunisija latviešu tūristiem bija nepazīstama zeme. Tūrisma firmu aktivitātes, kultūras un izklaides industrijas pasākumi dod iespēju pamazām iepazīt Ziemeļāfrikas valsti Vidusjūras krastā. Pētot ceļojumu katalogus, mani ieinteresēja brauciens uz Tunisiju, jo tas bija arī finansiāli iespējams.
Vēlāk gan ceļojuma izmaksas pieauga un gandrīz atmetu cerības ieraudzīt tuksnesī smilšu rozes. Bet tad nolēmu neatkāpties no ieceres un oktobrī devos ceļojumā. Ne brīdi neesmu to nožēlojusi, un vēl arvien atceros Tunisijas sauli, vēju un cilvēkus. Man nepatīk lielas pilsētas. Iespējams, tāpēc patika ceļojums, kur pārvietojās ne tikai autobusā, bet arī ar kamieļiem, zirgu pajūgā un jūras laupītāju buriniekā. Gids bija tunisietis, kas mācījies Baltkrievijā. Viņš krievu valodā par visu informēja.
Zviedru galdā – ēdami kaktusi
Brokastīs, pusdienās un vakariņās katrs varēja izvēlēties, ko un cik daudz ēst. Vitrīnas ar gaļas, zivju, dārzeņu, saldajiem ēdieniem un salātiem, kā arī kafija, tēja, sulas un piens bija izvietotas apmēram trīs istabu platībā. Žēl, bet visu nogaršot nebija iespējams. Tie bija tunisiešu nacionālie ēdieni, kas ir garšīgi. Tunisijā visu gatavo olīveļļā. Lieto galvenokārt liellopu un putnu gaļu, bet nemaz nav cūkgaļas. Olas gatavo dažādos veidos. Daudz ir zivju un citu jūras dzīvnieku.
Garšvielas ir asas un specifiskas, bet tās nepievieno ēdieniem. Tās var pamēģināt un izvēlēties.
Vienmēr galdā ir augļi: arbūzi, melones, vīnogas, banāni. Sevišķi daudz ir dateles un olīvas. Bija dateļu novākšanas laiks, un redzējām palmās milzīgus dateļu ķekarus. Latvijā veikalos ir kaltētas dateles, bet svaigas tās ir garšīgākas. Un kādi tur ir granātāboli! Lieli, saldi un sulīgi.
Īpaši ir ēdamie kaktusi, kam augļi ir kā lielas zemeņu ogas. Tie ir apmēram trīs metru augsti kaktusi ar plakanām lapām. Ar kaktusiem norobežo privāto zemju teritorijas, un tiem cauri netiek ne cilvēks, ne kamielis. Adataiņus ēd kamieļi, jo viņi ir vienīgie dzīvnieki, kas tos var sagremot. Parasti kaktusus sastrādā ar olīvu pārpalikumiem, kad no tiem ir izspiesta eļļa. Kaktusi skaisti zied, un pēc tam ienākas augļi. Tiesa, ne katrs tos var noplūkt. Tas ir jādara no rīta pa vējam, lai kaktusa smalkās adatas aiznes vējš. Protams, labāk ir uzvilkt cimdus.
Augļus noskalo, lai pilnībā atbrīvotos no asajām adatām. Auglis ir apvalkā un garšo kā zemene. Iespējams, ka tas ir nedaudz maigāks, jo zemenēm reizēm ir asa garša. Kaktusu augļus lieto tāpat kā zemenes – ēd svaigus, gatavo ievārījumu, kompotu vai džemu.
Palmu sula – piens vai alkohols?
Mēs bērzu sulu iegūstam, ieurbjot stumbra pamatnē, bet pēc palmu piena ir jārāpjas tās galotnē. Patiesībā tā ir palmu sula, ko sauc par pienu. Palmai nocērt galotni, tajā iegrebj iedobi un pieliek trauku. No rīta rāpjas galotnē pēc piena. Palmu augstums ir seši un vairāk metru, bet rāpties var bez palīglīdzekļiem, jo augstāk stumbrā ir nocirsto zaru vietas. Ar palmu pienu mūs uzcienāja gids. Viņš tirgotavā nopirka palmu sulu, kas tur glabājas ledusskapī. Tā tāpat kā bērzu sula ir caurspīdīga, tikai daudz saldāka. Man tā liekas pārāk salda, bet tunisiešiem garšo saldumi.
Sula ir jāizlieto līdz pulksten vienpadsmitiem vai arī jāliek saldētavā, jo pēc tam tā ātri sarūgst. Tāpēc sulu sapilda pudelēs un uzglabā vēsumā. Ja atstāj saulītē, tad pēc stundas ir sarūdzis alkoholisks dzēriens. Tunisijā alkohols ir tabu, jo to aizliedz Korāns. Ja sabiedriskā vietā lieto alkoholiskus dzērienus, var uzlikt naudas sodu. Vienīgi viesnīcās un restorānos tas ir atļauts. Alkohols ir valsts monopols, un grādīgos dzērienus veikalos pārdod tikai noteiktā laikā. Daļa vietējo iedzīvotāju ir eiropizējušies, un viņi var iegādāties alkoholiskos dzērienus tāpat kā iebraucēji. Importam un tūristiem ražo degvīnu no agaves sulas. Manuprāt, tas ir kā kandža.
Kamielim garšo “Coca cola”
Tuksnesī ir izveidots ceļš, un pa to var braukt mašīnās. Bet tūristam ir jāizbauda senais pārvietošanās transporta līdzeklis – kamielis. Domāju, ka tas ir drošs un uzticams transports. Jāpieturas ir tikai tad, kad kamielis pieceļas vai noguļas. Pārējā ceļojuma laikā var justies ērti, jo kamielis iet lēni un uzmanīgi. Mans kamielis bija nepareizi apseglots, un tāpēc pavadonis to pārsegloja. Liekas, ka tas kamieli aizkaitināja, un viņš spļāva pavadonim. Par laimi, biju drošā attālumā.
Kamieļu kolonas tūristiem nodrošina tunisiešu privātais bizness, un pavadoņiem ir jādod dzeramnauda. Stundu ceļo pa Sahāras tuksneša smiltīm. Tā ir smilšu jūra, kur vidū ir pils makets. To izveidojis dēls tēvam, kas gājis bojā lidmašīnas katastrofā. Tuksneša oāzē ir šampūna akmens, ar ko mazgāt matus.
Zooloģiskajā dārzā dzīvniekus parādīja šova veidā. Divas salamandras – gaiša un tumša – atveidoja Bila Klintona un Monikas Levinskas mīlas stāstu. Ko nevarēja izstāstīt vārdos, uzskatāmi parādīja. Izrādījās, ka zooloģiskā dārza kamielim ļoti garšo “Coca cola”, bet degošu cigareti viņš izspļāva. Tūristiem asas izjūtas radīja, izlaižot no kastītes skorpionu un jaunākām meitenēm uz kakla liekot čūskas.
Atceļā – ar smilšu rozi
Tunisijas nacionālajā muzejā ir apkopotas mozaīkas no sīkiem akmeņiem, kas attēlo vēsturiskus notikumus. No attāluma tās izskatās kā gleznas, kas ir ļoti smagas. Tuksnesī mākslas darbus rada saule un vējš. No smiltīm un sāļiem vējš veido tuksneša rozes. Var iet tuksnesī un izvēlēties, kāda patīk. Es baidījos iegrimt plūstošajās smiltīs un siroko – tuksneša vēja. Pat pilsētā nevarējām pāriet ielu siroko laikā, jo vējš pūta smiltis acīs. Visur ceļmalās ir tirgotāji, kas piedāvā smilšu rozes, izrakteņu akmeņus un citas lietas. Līdzi atvedu pavisam nelielu smilšu rozi, bet ir arī ļoti lielas.
Tunisijā ir apmēram septiņi miljoni iedzīvotāju.
Ceļojuma maršrutā ir lielākās pilsētas: Tunisa, Kairuāna, Sūsa, Gābeza.
Ar autobusu un burinieku nobrauc apmēram 1500 kilometru.
Rūtas Cukures stāstījums
