Augusts ir pati omulība, un viņa iespaidā līdz pat aizbraukšanas brīdim Elvīrai asaras nebirst.
Augusts ir pati omulība, un viņa iespaidā līdz pat aizbraukšanas brīdim Elvīrai asaras nebirst. Kad šķiršanās brīdis ir klāt un ceļamies no pēdējās kopīgās maltītes galda, sākas grūtākais un neparedzētais.
Elvīra apņem manus plecus, uzspiež buču uz vaiga: “Tad nu, meitiņ, turi pati savu māju un saimniecību pa godam un piemini mūs ar labu. Es jau reizēm biju īsts nemiera putns, neņem nu ļaunā, ka aizeju pie Augusta.”
Es gan sākumā tā kā saminstinos, tad nobučoju arī viņu uz vaiga. Tas ir otrais skūpsts mūsu dzīvē. Pirmais bija manā un Tāļa kāzu dienā, kur jau tie gadi! Ārā pavadīt aizbraucējus neeju. Lai Tālis ar Ralfu noskatās, kā Elvīru aizved jaunos ceļos! Pēc laba laika abi ienāk noskumuši, un pārdzīvotā iespaidā nerunājam ne vārda. Klusums. Māja liekas neierasti tukša un klusa. Tad pēkšņi atceros par mājas darbiem. Nu mums viss jādara pašiem.
Ralfs ir neapmierināts ar vecmammas aizceļošanu, ieiet Elvīras istabā un ilgi nenāk ārā. Mazā dvēselīte skumst. Iegājusi Elvīras cellē, kā viņa sauca savu mītni, atrodu dēlu aizmigušu dīvānā. Konrāds ir piespiests pie vaiga kā vienīgais mierinātājs. Nu esmu pilnīga noteicēja par visu, kas notiek mūsmājās, taču nekādu gandarījumu par pārmaiņām nerodu. Glābj no domām vienīgi nevaļa, saimniecības darbus darot: govs, trīs teļi, cūkas, putnu bars. Visi prasa savu tiesu.
No vakara darbiem pārnāku piekususi. Šodien Tālis man nav palīgs. Paņēmis nepabeigtu pinamo klūdziņu grozu, vīrs darbojas klusēdams. Viņam padodas skaistas pītās lietas. Kopā ar manu tēvu kādu laiku ir braukāts uz speciāliem kursiem. Rūpals varētu būt arī ienesīgs. Augusts ir solījies palīdzēt pinumu realizēt. Uz tirgošanos viņam, kā jau puķiniekam, ir ķēriens. Arī automašīnu Tālis cer dabūt ar viņa palīdzību, jo Augusts zina, kur jāsmērē un cik, lai rinda ietu uz priekšu, citādi mēs otrie paliksim mūžam un pie mašīnas tā arī netiksim.
