Šonedēļ līdz ar maija sniega uzgāšanos mazliet mainās arī mūsu ikdiena, jo vairāki ārkārtējās situācijas ierobežojumi tiek atcelti. Tas gan nenozīmē, ka varētu atslābt, jo, kā saka mūsu slavenais infektologs Uga Dumpis, “ar 12. maiju mēs iekuģojam neskaidros ūdeņos”, uzsverot, ka distancēšanās principu ievērošana būs vēl svarīgāka kā līdz šim. Tā gan nešķita aizvadītajās siltajās brīvdienās, kad aculiecinieki vēstīja, ka Alūksnes tirgū no distancēšanās nebija ne miņas, savukārt “Maximu” gāž apkārt pircēji. Un kur nu vēl ažiotāža ar 9. maija pasākumiem, kur tika pārkāpti valsts noteiktie pulcēšanās ierobežojumi…
Tas viss tobrīd šķita tik attālināti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo nedēļas nogali pavadīju laukos, meža vidū, izbaudot mieru, klusumu un sajūtu, ka ir kaut kas daudz vērtīgāks par tām vērtībām, kas līdz šīm šķitušas pašsaprotamas. Lakstīgalu treļļi gluži kā dabas koncertzālē, zaķkāposti un ugunskurā cepti kartupeļi gardāki nekā smalkākās kafejnīcas maltīte, spirdzinošais akas ūdens labāks par baltvīna malku, malkas grēdas kraušana efektīvāka par sporta zāles apmeklējumu, pastaiga mežā gluži kā muzejā, vecmammas mūrīša siltums gluži kā lepnākajā viesnīcā… Protams, man pietrūkst izcilu mākslinieku klātienes koncertu, kolektīvas līdzjušanas sporta norisēs, saturīgu tikšanos ar draugiem, īsāku vai garāku ceļojumu bez ierobežojumiem, bet pa šo laiku atradušās vai spilgtinājušās daudzas citas lietas. Pasākumu trūkumu izcili kompensē laba grāmata vai sen plānots filmas seanss, savukārt atliktās tikšanās var aizstāt ar ciemos iešanu pie sevis vai dabas.
Ar interesi klausos un lasu par to, cik daudzi cilvēki šajā laikā sevi atzinuši par ieguvējiem, jo pandēmijas radītie ierobežojumi, neskatoties uz finansiālajiem zaudējumiem, likuši daudz ko pārvērtēt, atrast jaunas iespējas, paskatīties uz lietām un vērtībām no cita skatpunkta. “Mani šis vīrusa laiks ir savā ziņā izārstējis no stresa un ikdienas panikas lēkmēm, kas mani pēdējos gados piemeklēja arvien biežāk,” saka māksliniece Katrīna Neiburga. “Es gribētu būt tik stipra un saglabāt šo brīvību arī laikā pēc vīrusa. To, ka daudzas lietas var izdarīt no mājām. Ka nav sevi jāsarausta nevajadzīgos, nesvarīgos notikumos. (..) Visbēdīgāk būtu ieiet atpakaļ tajā pašā troksnī.” Jā, cilvēki šajā laikā guvuši dažādas pieredzes, un es ceru, ka labākās no tām mēs saglabāsim un neizšķiedīsim sevi lietās, kas nav tā vērtas.
