Tieši šajā laikā mēs katrs varam aizdomāties par savu neatkarību. Vai kāds varēja iedomāties, ka kādreiz pie aptiekas būtu jāgaida rindā, ievērojot distanci? Mēs esam zaudējuši savu personīgo neatkarību, ko ir grūti pieņemt. Bet tieši šā brīža ārkārtējais mirklis ļāvis vēl vairāk saprast notikumu 1990. gadā, kad tika gūts dvēseles veldzējums tiem latviešiem, kuri ieguva brīvas, neatkarīgas valsts statusu. Šogad aprit 30 gadi kopš 1990. gada 4. maijā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā Augstākā padome, paužot tautas gribu, pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tādējādi tika atjaunota Latvijas Republika un sākās pārejas periods līdz pilnīgai valsts neatkarības atjaunošanai.
Šobrīd mēs esam neatkarīga valsts, neatkarīgi katrs savā būtībā. Protams, nerunāsim par normām, likumiem un kārtību, kas tiek ieviesta katras valsts patstāvībā. Katram latvietim vēlētos pajautāt – vai esi redzējis Latviju rītausmā? Vai varētu iedomāties, ka šis skats reiz būtu tev liegts? Protams, nē. Viedi vārdi skan Ralfa Rubeņa dziesmā, kurā runa ir par sajūtām, kuras visskaudrāk mēs izjūtam tālu no mājām. “Kā ceļš, kā valoda tās vieno mūs, un tās atņemt vai nopirkt nespēs neviens. Var jau būt, kādam šķiet, ka citur zaļāka zāle un putni dzied skaistāk. Kur labi, tur mājas. Tomēr – kamēr vasaras rītos no ziedošām pļavām balta migla pacelsies, lai cik tālu bijis, vienalga, ko darījis, ceļš mans mājup ies.”
Arī tagad mēs tiekam aicināti palikt mājās – savā zemē, savā mājvietā. Mēs varam būt tikai pateicīgi, ka katrs no mums var dzīvot savā, neatkarīgā valstī. Varbūt esmu naiva un manas domas ir tikai cīņa ar vējdzirnavām, bet kamēr tecēs strauti un ausīs saule manā zemē, arī mana ticība par labo nezudīs.
Tāpat par pašreizējo situāciju valstī kāds vēlāk teiks vai rakstīs – ak, kas tie bija par grūtiem laikiem. Bet mums ir jāatceras, ka jau gadu desmitiem tikai caur ticību un spēku katra latvieša sirdī mēs esam izurbušies cauri nebaltām dienām un baltās dienās rīkojuši svētkus ar visplašāko skanējumu, skaistākajām dejām un krāšņāko tautu. Tikai latvietis zina īstas rupjās maizes rieciena garšu. Tikai latvietis sajūt rudenī meža pielieto smaržu sēņu laikā. Tikai latvietis zina, kā balts sniedziņš snieg uz skujiņām, tikai latvietis priecājas par pirmajiem putnu kāšiem debess jumā pavasara pilnbriedā… Un tikai latvietis zina, cik patiesi bagāts ir ar savu vēsturi un tagadni. Sajūtām bagātus šos neatkarības svētkus, manu mīļo latvieti!
