Piedodiet par patētisku virsrakstu, bet es runāšu par citu karu. Šādā situācijā, kas cilvēci laiku pa laikam piemeklē, katrs meklē, pirmkārt, informāciju, otrkārt, kādu salmiņu, pie kā pieturēties, kad informācija norāda, ka vēl kādu laiku būs jāturas. Pašlaik interneta resursi (vēlams, ticami un pārbaudīti), ko varam lietot attālināti, kur nav jāuztraucas ne par diviem metriem, ne par pulcēšanos vairāk par divi, piedāvā visplašākās šo “salmiņu” iespējas, un katram tās ir savas, jo esam tik dažādi.
Priecājos, ka arī mēs, laikraksta darbinieki, varam strādāt un šo informāciju jums sniegt. Bet katram ir melnie brīži, un arī man tāds iestājās pēc skaistās, saulainās, izolētībā pavadītās sestdienas mazdārziņā, dzirdot, ka vīruss ir jau tepat, Alūksnes novadā… Ir skaidrs, ka acīmredzot nākotnē, rīt, parīt vai vēlāk, mums visiem būs jāsastopas ar vīrusiem, ar šo vai citu vīrusu – pilnīgi vienalga. Tā nav panika, bet drīzāk nedaudz bezpalīdzības un rīcībnespējas sajūta gan. Grūti ar to cīnīties, ja tev nemitīgi rāda posta ainas un, rēķinot elpināšanas aparātos, sanāk, ka jebkāda ekonomiskā darbība var tikt apkauta uz daudziem mēnešiem, ja ne gadiem, jo tas vīruss jau nekur nepazudīs. Tad nu īsti laikā manā informācijas burbulī nonāca uzticama, izglītota cilvēka ieteikta, medicīnas doktora mierpilnais viedoklis par to, kā gatavot sevi brīdim, kad būs jāsatiekas ar neredzamo ienaidnieku – vīrusu. Šo vai jebkuru, kas saistās ar elpceļiem un plaušām.
Tā nav nekāda kaktu medicīna vai tamlīdzīgas pašpalīdzības muļķības, bet gan šķietami zināmas lietas, kas iedvesmo rosīties. Tiek uzsvērta elpošanas nozīmība, ko īstenot pastaigās vai skrējienos, vai vienkārši stāvot un dziļi elpojot mežā vai pie jūras. Varbūt jāiet mežā un skaļi jādzied gluži kā latviešu filmā par ziedošajiem viršiem… Kaut stundiņu dienā. Nezinu, cik efektīva ir diafragmas ieslēgšana, ko demonstrē ārsts, un cik kritiski jāizturas pret rekomendēto taukvielu patēriņu, bet viens ir skaidrs – ir jāstiprina sava veselība, lai, satiekoties ar vīrusu, tu esi pietiekami spēcīgs cīņai ar to. Jebšu vienkārši sakot – ja gribi mieru, gatavojies karam.
Vēsture liecina – visas epidēmijas beidzas! Tāpat kā kari, ārkārtas stāvokļi, komandantstundas un viss pārējais. Beigsies arī šī. Un uzvarētāji būs tie, kuri šajā laikā būs atpūtušies, trenējušies garīgi un fiziski, apguvuši ko jaunu un gatavojušies atgriezties normālajā dzīvē. Starp citu, Ņūtons savus atklājumus veica, tieši sēžot mājās mēra dēļ.
