Alsviķu pagasta Strautiņos 30. maijā pulcējās cilvēki, kuri vēlas saglabāt tautas atmiņā unikālu vēstures faktu – noslēgto pamieru starp nacionālajiem partizāniem un iekšlietu karaspēku, apliecinot to ar piemiņas plāksnes atklāšanu.
Par unikālu to sauc, jo tas ir vienīgais gadījums Latvijas pēckara partizānu cīņu laika vēsturē, kad pārstāvji no LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta speciālās daļas, kas nodarbojās ar “politiskā bandītisma” apkarošanu un specoperāciju īstenošanu pret bruņoto pretošanās kustību, un Latvijas nacionālās partizānu apvienības vadība atklātās sarunās vienojās par oficiālu uguns pārtraukšanu visā toreizējā Valkas apriņķī.
Apkārtnē aktīvi partizāni
Pētniecisko darbu par šo notikumu norisi veicis LU Latvijas vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis, kurš bija klāt svinīgajā pasākumā un klātesošajiem pastāstīja par vēsturiskajiem notikumiem, kas norisinājās Strautiņos pēckara periodā 1940. gadu vidū. Viņš uzsvēra, ka šajā apvidū bija ļoti aktīva nacionālo partizānu kustība, ar ko čekistu karaspēks netika galā, tādēļ drošsirdīgais vietējais Zeltiņu luterāņu draudzes mācītājs Eduards Grāvītis meklējis risinājumu bezjēdzīgas asinsizliešanas pārtraukšanai, kas arī izdevies.
Zeltiņu evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs Jānis Zvirgzdiņš pasākumā pauda lepnumu par sava amata brāļa drosmi bīstamā un trauksmainā laikā iestāties par dzīves patiesajām vērtībām. “Kaut arī mūsdienās mēs baudām brīvību, vienmēr jāatceras, ka aiz katras brīvības ir apdraudējums, un mums vienmēr ir jābūt modriem,” sacīja J. Zvirgzdiņš.
Pateicas ziedotājiem
Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins pateicās iniciatoriem un vēsturniekiem par šī unikālā fakta izpēti, pieļaujot, ka vēstures pētniecībā vēl daudz darāmā. Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” valdes priekšsēdētāja Dzidra Mazika pastāstīja par šī projekta iniciatīvu un pateicās visiem, kuri palīdzējuši to īstenot. Arī Alūksnes un Apes novada fonda vadītāja Dzintra Zvejniece akcentēja līdzcilvēku atbalstu piemiņas plāksnes tapšanā – vēstures fakta iemūžināšanai ziedojuši erudīcijas spēles “Prāta laboratorija” dalībnieki. Piedalījās arī Zemessardzes 31. kājnieku bataljona veterānu vienības priekšnieks Juris Ločs, Alsviķu, Ilzenes un Zeltiņu pagastu pārvalžu vadītāja Ingrīda Sniedze, nacionālais partizāns Bruno Zvejnieks un citi.
Naktīs guļ mierīgi
Piemiņas plāksne piestiprināta pie kādreizējās Alsviķu pagasta Strautiņu ciemā esošās izpildkomitejas ēkas, kas nu ir privātīpašums, tādēļ vispirms bija vajadzīgs ēkas saimnieka atbalsts. Un tāds arī nedalīti saņemts no strautinieša Gunta Ludviga. Saimnieks atzīst, ka arī pats vairāk par 1945. gada vēsturisko tikšanos uzzinājis tikai nule veiktajā pētījumā un, protams, atbalstījis piemiņas vietas veidošanu – lai vietējo vēsturi uzzina arī jaunā paaudze. “Ēka ir 150 gadus veca, un te noteikti visādi brīnumi notikuši, bet šī 1945. gada pamiera slēgšana noteikti ir unikālākais no tiem,” viņš saka. G. Ludvigs atklāj, ka pats te arī otrajā stāvā dzīvo un pajoko, ka, “neskatoties uz šeit notikušajiem spraigajiem vēstures notikumiem, naktīs guļ mierīgi.”
Ieskats vēsturē
1945. gada rudenī notika divi pretēji procesi – partizānu grupu apvienošanās un uzbrukumu aktivizēšanās, kā arī svārstīgo elementu legalizēšanās. Tas noveda pie viena no īpatnējākajiem partizānu kara notikumiem – pamiera starp Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) partizānu grupām un čekas karaspēku, kurā aktīvu lomu spēlēja nelegālā stāvoklī pārgājušais Zeltiņu luterāņu draudzes mācītājs Eduards Grāvītis (1913 – 1973).
Mācītājs sāka šaubīties, vai angļi un amerikāņi Latvijai kādreiz nāks palīgā. Viņš apsvēra iespējas, kā pasargāt no bojāejas un dabūt laukā no mežiem pēc iespējas vairāk cilvēku. E. Grāvītis uzturēja sakarus ar čekistiem – Valkas apriņķa NKVD OBB daļas cīņai pret bandītiem priekšnieka v.i. leitnantu Albertu Gaili un LPSR NKVD OBB (PSRS NKVD sistēmā izveidota apgabala un savienotās republikas līmeņa speciālā daļas, kura nodarbojās ar “politiskā bandītisma” apkarošanu un specoperāciju īstenošanu pret bruņoto pretošanās kustību) priekšnieka vietnieku majoru Tarasovu. Tikšanās notika 1945. gada 4. septembrī, mežā pie Zeltiņiem. Sarunu laikā E. Grāvītis uzstādīja vairākus priekšnoteikumus partizānu legalizācijai: represiju pārtraukšanu, visu arestēto un deportēto atbrīvošanu un okupācijas karaspēka izvešanu. Tā kā abi čekisti uz šiem jautājumiem atbildēt nebija spējīgi, viņi aicināja E. Grāvīti braukt uz Rīgu un runāt par tiem ar LPSR vadību. Mācītājs piekrita.
8. septembrī čekisti E. Grāvīti nogādāja Rīgā, kur viņam bija saruna ar LPSR NKVD tautas komisāru ģenerālmajoru Augustu Eglīti. E. Grāvītis iesniedza partizānu sagatavotu prasību sarakstu, kura izpildes gadījumā varētu notikt legalizēšanās. A. Eglītis apsolīja, ka viņa atbildi uz partizānu iesniegtajām prasībām publicēs laikrakstā “Cīņa”. Pēc tam čekisti E. Grāvīti atkal nogādāja Zeltiņos.
1945. gada 12. septembrī “Cīņā” parādījās A. Eglīša raksts “Nodrošināt latviešu tautai mierīgu darbu un drošību”, kuru pārpublicēja arī apriņķu laikrakstos. Rakstā A. Eglītis apgalvoja, ka partizāni ir vācu izlūkdienestu atstātas bandas, kuras nodarbojas ar slepkavošanu un latviešu tautas aplaupīšanu. Tajā pašā laikā viņš aicināja visus partizānus labprātīgi padoties. Tas mežabrāļus neapmierināja.
1945. gada 26. septembrī Valkas apriņķī atkal ieradās LNPA štāba sakarnieks Antons Circāns (“Vārpa”) ar trim pavadoņiem, lai turpinātu iesākto mežabrāļu grupu apvienošanu. Uzzinājuši par E. Grāvīša braucienu uz Rīgu, viņi lūdza mācītāju, lai viņš noorganizē LNPA un čekas vadības tikšanos. E. Grāvītis par to informēja čekistus.
No Rīgas uz Alūksni steigšus izbrauca LPSR NKVD OBB priekšnieks apakšpulkvedis Korņejevs. Tikšanās notika 1945. gada 28. septembrī Alsviķu pagasta Strautiņu ciemā esošajā izpildkomitejas ēkā. No LNPA puses tajā piedalījās LNPA štāba sakarnieku daļas priekšnieks A. Circāns, kurš šoreiz sevi nodēvēja par “majoru Šmitu”, ar trim pavadoņiem, un E. Grāvītis. Čekistu pusē sarunās piedalījās apakšpulkvedis Korņejevs, majors Gustavs Gailis, majors Dollītis un leitnants A. Gailis. Viņš partizānu ierašanos savās atmiņās aprakstīja sekojoši: “Divos “vilīšos” no meža atveda piecus bruņotus bandītus. Ienākuši telpā viņi ar uzsvērtu vienaldzību, gandrīz vai ar teatrālu žestu nolika savus automātus un granātas istabas kaktā pie loga, kur vietu ieņēma viens no viņiem.” Sarunas, spriežot pēc A. Gaiļa atmiņām, turpinājās apmēram divas stundas.
Runāja par bezjēdzīgo asinsizliešanu un tā pārtraukšanas iespējām, kā arī par iespēju legalizēties tiem, kuri vairs nevēlas turpināt cīņu. Pēc “majora Šmita” ierosinājuma noslēdza vienošanos ar 10 dienu pamieru, kas nepieciešams, lai sakarnieki apstaigātu “bandas” visā apriņķa teritorijā un uzzinātu domas par legalizēšanos. Pēc sarunām visus partizānu vadītājus aizveda atpakaļ uz mežu.
Alsviķos parakstītais pamiers attiecās uz visu Valkas apriņķi un bija spēkā no 1945. gada 29. septembra līdz 9. oktobrim. Izņemot atsevišķus incidentus, abas puses šo pamiera vienošanos arī ievēroja.
Šis ir vienīgais gadījums Latvijas pēckara partizānu cīņās, kad okupanti un partizānu kustības vadība atklātās sarunās vienojās par oficiālu uguns pārtraukšanu veselā apriņķī. Pamiers tik ļoti cēla partizānu acīs LNPA vadības autoritāti, ka Valkas apriņķī legalizēšanās skaits pat samazinājās.
