Toties Ralfs aizdomu pilns aplūko negaidīto ciemiņu. Tāpat taču kādā dienā ieradās arī Gita, un, kas no tā iznāca, šodien redzams.
Toties Ralfs aizdomu pilns aplūko negaidīto ciemiņu. Tāpat taču kādā dienā ieradās arī Gita, un, kas no tā iznāca, šodien redzams.
Kad abi jaunības draugi uz vairākām stundām aiziet Elvīras istabā, ik pa brīdim dzirdu vīramātes priecīgo čalošanu, smieklus. Ar tiem esmu maz sastapusies, pārsvarā viņa tikai purpina par nepadarāmajiem darbiem, manām slimības izpausmēm. Nekādi lielie prieki viņai Saulstūros tiešām nav bijuši. Ja nu toreiz, kad atbrauca Gita, viņu spārnoja jaunās rūpes un atbildība. Pusdienas paiet nepiespiesti, brīvās sarunās, it kā mēs visi jau sen būtu kopā tā pusdienojuši. Augusts pie galda apkalpo savu galda dāmu Elvīru. Viņa par to reizēm samulst un piesarkst kā nevainīga meitene. Arī Ralfs rāda sevi no labākās puses – cītīgi lieto nazi un dakšiņu, lieki nepļāpā. Bērni izskatās labi audzināti. Gita arī cenšas būt noderīga, atnes un aiznes ēdamos. Kad viesis pošas mājupceļam, ieklausos viņa atvadu sveicienā: “Uz drīzu redzēšanos!” un saklausu lielu zemtekstu, ka Elvīru viņš ir noskatījis nopietnos nolūkos. Viņu gaida tulpju plantācija un Augusts arī ir gādīgu roku aizcieties.
Vai kāds jautās, ko par to domā Tālis? Pati esmu tik daudzas reizes jutusies traucēta no Elvīras virsuzraudzības un vēlējusies, kaut viņa dzīvotu ne kopā ar mums, taču tagad mans prieks nemaz nav tik liels. Bet ne jau es izlemšu, kur un ar ko viņai kopā dzīvot. Tomēr līdz pārmaiņām dzīvē vēl paiet kāds laiks. Vēl Augusts kopā ar Tāli iet medībās, brauc arī uz Alūksnes ezeru zemūdens zvejā. Tālis viņu vērtē visādi pozitīvi. Man pat bija piemirsies, ka Tālis audzis bez tēva, varbūt tāpēc tā labā saprašanās. Varbūt esmu greizsirdīga? Lai nu kā, bet līdz ar Augusta parādīšanos ir radies kāds līdzsvars mūsu vienmuļajā dzīvē. Kad laiks jau iet pret pavasari un pajumtē pieaug garas lāsteku bozes, un gaiss kļūst mīksts, un īpatnējas smaržas visapkārt liecina par tuvējo dabas atmodu, notiek abu vīriešu – Augusta un Tāļa – saruna, kuru varētu nosaukt par Elvīras rokas lūgšanu dēlam. Pati šinī sarunā klāt nebiju, zinu, ka Tālis no mātes istabas iznāca asarām acīs. Kā vēlāk uzzināju, Augusts ir bijis tik aizkustinošs un nopietns. “Kaut es tā savā laikā būtu pratis tavu roku lūgt!” Tālis nosaka, un es neizprotu, vai viņš ir skumjš vai priecīgs, ka Elvīrai gadījies tāds pielūdzējs. “Mātei stipra pleca nav bijis nekad, lai viņa to izbaudītu vismaz mūža galā.” Par Elvīras jaunību es zinu visai maz, sarunās par šo tematu viņa nav ielaidusies, tas pieder viņai. Arī par Tāļa tēvu pie mums netiek runāts. Tālis ir dzimis Narjanmarā, un es tikai noprotu, ka nekāda laimīgā dzīves lappuse tā nav bijusi. Arī vārdu dēls iemantojis, kā tālumā dzimis. Elvīra gan saka, ka Tāļa tēvs bijis gājputns un silto zemju iemītnieks, taču es noprotu, ka viņa par daudz ko negrib atcerēties vai vismaz runāt.
Latviešu dzimtu dzīves nav bijušas vienkāršas. Kad Tālim atkal mašīnas pirkšanas rindas gals nav redzams, viņš reizēm nosaka: “Tas jau manas biogrāfijas dēļ. Kuram katram jau nedod.” Pirms Elvīra no Saulrietiem aiziet, gribu to noskaidrot. Kas zina, vai vīramāti tik bieži satikšu un vai būs laiks tādām sarunām. Tomēr visādu apstākļu sakritības dēļ nekādas sarunas par to nesanāk. Droši vien Tālis zina to, kas dēlam jāzina. Elvīra uz savu jauno dzīvi līdzi vēlas ņemt arī Gitu.
Turpat tuvumā Ineses māte. Kad meitenei jādomā, pie kura palikt, tēva vai Elvīras, viņa izlemj par pēdējo. Varbūt tas arī ir pareizi, jo uz vecmammu sirdī viņa var vairāk paļauties nekā uz mani.
