“Aizbrauca uz gadu diviem pastrādāt, piepelnīties, bet tā jau desmit
gadus nav atgriezies,” šos vārdus bieži dzirdam no draugiem, kaimiņiem,
cilvēkiem, kuriem kāds no radiniekiem devies peļņā uz ārzemēm. Tuvinieku
lolotās cerības par atgriešanos un skaistu, arī bagātīgu, dzīves
turpinājumu dzimtajā novadā nepiepildās. Ļoti bieži šie cilvēki aizbrauc
uz neatgriešanos. Kāpēc, ja jau, atbraucot atvaļinājumā uz dzimto
vietu, jūtas laimīgi un piepildīti, gluži kā kūrortā, tomēr par soli
atgriezties neizšķiras? Uzmeklējām vairākus bijušos alūksniešus un
apeniešus, kuri savu dzīvi izvēlējušies veidot ārzemēs, lūdzot atklāt
savus aizbraukšanas un arī neatgriešanās stāstus.
Strādāja trīs darbos
Bijušais
alūksnietis Raivis Mieriņš (36 gadi) ārzemēs strādā deviņus gadus.
“Strādāju Londonā, esmu investīciju bankas apsardzes komandā. Jau
strādājot Anglijā, esmu nodibinājis savu ģimeni. Anglijā dzīvo arī mana
māsa. Devos prom 2008.gada 8.augustā, jo Latvijā, strādājot trīs darbos,
nevarēju savilkt kopā galus,” stāsta R.Mieriņš. Viņš ir domājis par
atgriešanos dzimtajā Latvijā, taču atbilde ir – viennozīmīgs nē.
“Neatgriezīšos, jo neredzu iespēju nopelnīt pietiekami daudz, lai
dzīvotu cilvēka pienācīgu dzīvi. Negribu tikai eksistēt. Lai es
atgrieztos, ir jāmainās valsts iekārtai. Latvijā tautai nav teikšanas.
Saeimai un ierēdņiem būtu jāstrādā cilvēku labā, nevis sava labuma
gūšanai. Būdams prom, es uz to visu noraugos ar šausmām! Nav tāda
iemesla, kas man tagad uz sitiena liktu atgriezties,” viņš saka.
Alūksne,
viņaprāt, ir ļoti skaista un sakopta pilsēta, taču viņš baidās, ka
pilsēta pamazām izmirs. Viņš atzinīgi vērtē Alūksnes sakopto pilsētvidi –
ceļus, Pilssalu, bērnu rotaļlaukumus, arī tūrisma attīstību. Vai šodien
R.Mieriņš dotos projām, ja būtu izvēles priekšā – doties strādāt uz
ārzemēm vai ne? Viņš atbild, ka dotos. “Pie pastāvošās valdības un
piekoptās politikas noteikti dotos strādāt uz ārzemēm. Uzskatu, ka pret
pilsoņiem Latvijā tiek veikts iekšējs genocīds,” skarbi atzīst
R.Mieriņš.
Aizbrauca pirms 10 gadiem
Bijusī alūksniete
Viktorija Tumševica Raczka (29 gadi) no Latvijas aizbrauca uzreiz pēc
skolas beigšanas – 2007.gada 1.augustā. “Šogad aprit desmit gadi, kopš
esmu prom. Sākumā bija grūti atrast īsto darbavietu, kur justos labi,
bet nu jau gandrīz astoņus gadus strādāju kompānijā “Norbrook
Laboratories Ltd”, kas ražo preparātus dzīvniekiem. Sākumā mani pieņēma
darbā par medikamentu pakotāju, bet lielā kompānijā bija lielas iespējas
izaugsmei. Pēc pusgada es dabūju darbu kvalitātes kontroles nodaļā, kur
nostrādāju piecus gadus. Tagad es strādāju par mašīnas operatoru un
vadu ražošanas līniju, kā arī rūpējos par to, lai produkcija nonāktu pie
klientiem noteiktajā laikā. Par savu darbu saņemu labu atalgojumu un ar
darbu esmu ļoti apmierināta,” stāsta sieviete. Kopā ar vīru, meitiņu un
mammu viņa dzīvo Ziemeļīrijas pilsētā Nevri Lielbritānijā. “Jūtos te kā
mājās. Meitiņa Katie ir jau 8 gadus veca un mācās 4.klasē, iet mūzikas
skolā, darbojas teātrī “NI Stars”, spēlē futbolu, piedalās peldēšanas
nodarbībās,” viņa priecīgi stāsta.
Alūksne – vienmēr sirdī
V.Tumševica
Raczka nav domājusi par atgriešanos Latvijā. “Dzīve ir jau iekārtota
te. Nedomāju, ka Latvijā man būtu tādas iespējas kā šeit – labs darbs,
sociālās garantijas, bezmaksas medicīniskā aprūpe. Ja Latvijā man
garantētu tādu pašu dzīves līmeni, es aizdomātos par atgriešanos. No
sociālajiem tīkliem es esmu uzzinājusi, ka Alūksne ir kļuvusi sakoptāka
un tik tiešām attīstās, par ko man ir ļoti liels prieks. Visatzinīgāk es
vērtēju pils parka sakopšanu, jo tā bija mana mīļākā vieta pilsētā,”
stāsta sieviete. Lai arī Latvijā un Alūksnē nav bijusi astoņus gadus,
viņa nav aizmirsusi, no kurienes nāk, un novēl alūksniešiem visu to
labāko, kā arī pilsētai augt un attīstīties. “Paldies Alūksnes
vidusskolai (tagad – Alūksnes novada vidusskola) un visiem skolotājiem
par trīs labākajiem skolas gadiem! Katru dienu esmu pateicīga skolotājai
Ilmai Kondratjevai par labajām angļu valodas zināšanām. Lai arī esmu
kilometriem tālu, Alūksne vienmēr paliks manā sirdī,” viņa saka.
Aizbrauca, jo izira laulība
Kāda
novadniece (55 gadi), kura ārzemēs strādā jau 15 gadus, atzīst, ka prom
devusies ģimenes apstākļu dēļ. Tieši tādēļ viņa neatklāj publiski savu
personību. “Manā gadījumā tā bija bēgšana no situācijas. Ira mana
laulība, un es negribēju dzirdēt, ko par to runā cilvēki. Tobrīd daudzi
devās strādāt uz ārzemēm. Jā, tā bija atteikšanās no bērnu audzināšanas,
kuriem tobrīd bija pusaudžu vecums, taču es zināju, ka ar viņiem viss
būs kārtībā. Sākumā nedomāju, ka prom būšu tik ilgi, taču, laikam ejot,
par atgriešanos domāju arvien retāk. Biju iejutusies, patika darbs,
kolēģi, priekšnieki. Vēl pēc kāda laika satiku savas dzīves mīļoto
cilvēku. Tad sapratu, ka nez vai atgriezīšos… Bērni brauca pie manis
ciemos, cik vien varēja. Bieži esmu domājusi, vai ar savu aizbraukšanu
nenodarīju viņiem pāri, taču viņi nekad man nav to pārmetuši. Visi
izauguši par labiem cilvēkiem,” stāsta sieviete. Uz dzimto Alūksni viņa
atbrauc vismaz reizi gadā. “Alūksne ir ļoti skaista, sakopta, mierīga
pilsēta. Kūrorts! Alūksnē jūtos ļoti labi! Taču vai es varētu dzīvot
pavisam? Nez vai. Esmu pieradusi pie citas dzīves, cita dzīves ritma un
vēriena. Alūksne ir skaista vieta, lai atpūstos, bet ne lai dzīvotu.
Latvijā varbūt, bet ne Alūksnē,” viņa saka.
Var būt pati
Sieviete
neslēpj, ka uz dzīvi Alūksnē būtu grūti atgriezties ne vien finansiālu
apsvērumu dēļ, bet arī cilvēku runu jeb mēles kulstīšanas dēļ. “Esmu
pieradusi pie sajūtas, ka mani neviens nezina, un, ja arī zina, tad
nevērtē un nenorāda, kā man dzīvot. Es varu būt pati. Nejaukšanās citu
dzīvē un tās nevērtēšana ir tas, kā alūksniešiem un latviešiem kopumā
pietrūkst. Tieši tādēļ es izvēlējos doties uz ārzemēm klusi un nevienam
neko nesakot. Nesāpinot sevi. Negribēju dzirdēt, ko cilvēki domā, un
negribēju atbildēt uz jautājumiem. Situācija jau tā bija ļoti smaga, un
ne man, ne manai ģimenei tas nebija viegli. Nedomāju, ka kādam
aizbraukšana ir ļoti priecīgs notikums. Tās ir šausmas, kas jāpārdzīvo!
Tā ir lēkšana pilnīgi tumšā akā, un tu nezini, kad sasniegsi stabilu
pamatu un vai vispār sasniegsi, tādēļ atsaucīgi uzņemu visus, kuri
atbrauc uz Īriju un prasa man palīdzību. Es palīdzu, jo zinu, cik smagi
ir sākumā. Cilvēks var pazust gan emocionāli, gan fiziski,” atklāj
sieviete. Viņa ir dzirdējusi daudzus aizbraukšanas stāstus. Neviens nav
braucis laimi meklēt vienkārši tāpat, bet tas ir kā risinājums ieilgušām
problēmām, ne vienmēr saistītām ar ģimeni vai finansēm.
Ļoti gribas uz Latviju, bet…
Bijusī
apeniete Afra Krieviņa (49 gadi) prom ir ilgu laiku. 2001.gadā viņa
devās strādāt uz Ziemeļīriju, lai nopelnītu naudu mājas iegādei. Tomēr
sapnis par māju dzimtajā pusē izplēnējis, un A.Krieviņa atzīst, ka
Latvijā neatgriezīsies. “Šeit ir mani bērni, nu jau ar ģimenēm, arī mana
māsa ar meitas ģimeni. Man ļoti gribētos dzīvot un strādāt Latvijā,
diemžēl tur nevar izdzīvot, tikai eksistēt. Apē nav rūpnieciskās
ražošanas, ir tikai pāris gateri, skola, bērnudārzs. Viena daļa cilvēku
no Apes brauc strādāt uz Igauniju,” stāsta sieviete.
Vienreiz viņa
jau atgriezusies uz dzīvi dzimtajā pusē, diemžēl mazo algu un darba
trūkuma dēļ atgriezās Ziemeļīrijā. A.Krieviņa ir šuvēja un labprāt
strādātu šajā profesijā Apes novadā, taču darba iespēju nav. Ziemeļīrijā
viņa ir šuvēja fabrikā. “Apē un arī Alūksnē algas ir mazas. Cilvēki
nevar pienācīgi dzīvot. Uz mājām Apē braucu divas reizes gadā. Apē
notiek diezgan daudz visādu pasākumu,” teic sieviete.
Neiespējami atrast darbu
Bijusī
apeniete Santa (25 gadi) strādāt uz Ziemeļīriju kopā ar mammu devās
2008.gadā 16 gadu vecumā. “Aizbraukšanai bija dažādi iemesli, taču
galvenais, protams, bija finansiālie apstākļi un lai mēs varētu būt kopā
ar māsu, kura šeit jau dzīvoja. No radiem šeit dzīvo mamma un māsa ar
savu ģimeni, arī pāris brālēni un māsīcas. Šobrīd strādāju par klientu
servisa menedžeri klientu apkalpošanas zvanu centrā. Pirms tam strādāju
veikalā, kinoteātrī un mācījos,” stāsta sieviete. Viņa ir domājusi par
atgriešanos dzimtenē, īpaši pēc dēliņa piedzimšanas. “Neesam
atgriezušies galvenokārt tādēļ, ka man personīgi būtu gandrīz
neiespējami atrast darbu, kas varētu garantēt līdzīgu dzīves kvalitāti
kā šeit. Es nerunāju par kaut kādu luksusa dzīvesveidu, vienkārši
negribu dzīvot no rokas mutē. Nesaku, ka Latvijā visi tā dzīvo, jo tie,
kuriem ir attiecīga izglītība, apņemšanās un mazliet veiksmes, var
dzīvot normāli. Otrs iemesls, kādēļ neesam atgriezušies, ir pieradums.
Ir pierasts pie īru draudzīguma, runīguma un siltuma, tāpēc katru reizi,
atbraucot atpakaļ, mūsu latviešu aukstās manieres ir tāds mazliet
nepatīkams pārsteigums. Vēl ir tā, ka, manuprāt, daudzi Latvijā
aizbraucējus uzskata par neizglītotiem laimes meklētājiem vai melno
darbaspēku, tādēļ ir šaubas un pat bailes par to, kādi komentāri būtu
jādzird, ja mēs atgrieztos,” viņa saka.
Vajag algas kā ārzemēs
Santa
izšķirtos par soli atgriezties dzimtajā valstī vien tad, ja Latvijā
būtu tāda pati alga kā ārzemēs un būtu valdība, kas tiešām censtos
iedzīvotāju labā, nevis savā. “Dzimtene tomēr ir un paliek dzimtene,”
viņa saka. Īrijā Santai pietrūkst tuvo cilvēku un skaistās Latvijas
dabas, pastaigu gar Vaidavu. “Uz Api nesanāk tik bieži aizbraukt –
aptuveni trīs gados reizi. Cik redzu sociālajos tīklos un dzirdu no
sarunām ar draugiem, Ape ir izmainījusies uz labo pusi – sākot ar
sakārtotākiem ceļiem, bērnu laukumu un dažādiem pasākumiem. Tas viss ir
ļoti pozitīvi, un prieks skatīties, kā visi vietējie iesaistās
aktivitātēs,” teic Santa. Ja viņa šodien būtu izvēles priekšā – doties
uz ārzemēm vai tomēr ne, Santa izvēlētos doties. “Šī man ir bijusi
neaizvietojama pieredze. Esmu iepazinusi tik daudz foršu cilvēku,
iemācījusies labāk komunicēt un pārvarēt sevi!” viņa atzīst.
Patieso datu nav
Datu,
cik cilvēku devušies strādāt uz ārzemēm, nav ne Alūksnes novada
pašvaldības, ne Apes novada domes rīcībā. Saskaņā ar Centrālās
statistikas pārvaldes datiem 2016.gadā vien Latviju pameta vairāk nekā
20 000 cilvēku. Uz dzīvi Latvijā pārcēlās 8000, no tiem Latvijas pilsoņu
un nepilsoņu – tātad reemigrantu – ir nedaudz vairāk kā 5000.
Statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2016.gadā Alūksnes novadu pameta
186 cilvēki, Apes novadu – 37. Savukārt uz dzīvi Alūksnes novadā pērn
atgriezās 27 cilvēki, Apes novadā – 10.
Alūksnes novada domes
priekšsēdētājs Arturs Dukulis saprot, ka ikvienam cilvēkam viens no
svarīgākajiem aspektiem, izvēloties dzīvesvietu, ir darbs un iespēja
iegūt iztikas līdzekļus savai ģimenei. “Brīvu darba vietu trūkums, darba
neatbilstība konkrētā cilvēka profesijai vai arī neapmierinošs
atalgojuma apmērs, iespējams, ir vieni no galvenajiem iemesliem, kādēļ
ārzemēs strādājošie bijušie alūksnieši reti izvēlas atgriezties Alūksnē,
ja vien viņi nav gatavi šeit pievērsties mājražošanai vai radīt paši
savu uzņēmumu, kas ļautu pelnīt gan pašiem, gan varbūt nodarbināt vēl
kādu cilvēku. Atgriezties kavē arī tas, ka varbūt ir darbs vienam
ģimenes loceklim, bet nav darba otram. Turklāt, strādājot ārzemēs,
cilvēki jau ir pieraduši pie zināmas dzīves sakārtotības – ir darbs,
alga, atpūtas iespējas, var realizēt savas intereses, ir nodrošināta
sociālā joma. Tomēr ir zināmi arī vairāki piemēri, kad pēc kāda ārzemēs
nostrādāta laika cilvēki atgriežas Alūksnē. Arī uz pašvaldības
izsludinātajām vakancēm nereti mēdz pieteikties cilvēki, kas ir
strādājuši ārzemēs,” stāsta A.Dukulis.
Instrumenti – valdības rokās
Pašvaldība
cenšas savu iespēju robežās veicināt jaunu cilvēku neaizplūšanu un
atgriešanos. Jau vairākus gadus notiek jauniešu biznesa ideju konkurss,
kurā pašvaldības līdzfinansējumu var iegūt uzņēmīgi jauni cilvēki, kuri
vēlas sākt savu uzņēmējdarbību. “Ir vairāki labi piemēri, kas liecina,
ka šis pašvaldības piešķirtais finansējums ir bijis labs atbalsts
uzņēmējdarbības stabilizēšanai. Nu jau divus gadus pašvaldība izsludina
arī stipendiju konkursu speciālistu piesaistei novadam prioritārajās
jomās, kas šogad ir medicīna ar nepieciešamo speciālistu – ārsts
radiologs un teritorijas apsaimniekošana ar nepieciešamo speciālistu –
būvinženieris (transportbūvju apsaimniekošanas inženieris). Pašvaldība
sakārto infrastruktūru, rada un uzlabo objektus, kas ir būtiski ģimenēm –
bērnudārzus, skolas, kultūras un sporta infrastruktūru. Jebkurš
objekts, kas tiek būvēts vai pārbūvēts Alūksnes novadā, ir ar mērķi
uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti,” norāda A.Dukulis. Lai veicinātu
ārzemēs strādājošo atgriešanos Latvijā, ir jābūt ilglaicīgai valsts
programmai. “Šādai programmai jābūt vērstai uz kopējā dzīves līmeņa
uzlabošanos, bet sevišķi pievēršot uzmanību provincei. Jāparedz efektīvi
uzņēmējdarbības atbalsta instrumenti provincei, tāpat jāveido
atbilstoša nodokļu politika,” skaidro A.Dukulis.
Atgriezīsies, kad būs pensijā
“Liela
daļa aizbraukušo cilvēku Latvijai ir zaudēti,” saka Apes novada domes
priekšsēdētājs Jānis Liberts. “Cik ir aizbraukuši? To nevar saskaitīt!
Ļoti daudzi joprojām skaitās novada iedzīvotāji, lai gan reāli te
nedzīvo. Izbraukušo ir daudz. Statistika, kas ir apkopota, nav pilnīgi
objektīva. Aizbraukušo ir daudz vairāk, nekā uzrakstīts uz papīra. Ir
tādi, kuri par ārzemēs nopelnīto naudu pērk novadā īpašumu un domā par
atgriešanos, kad būs sasniegts pensijas vecums. Tas ir, ja runājam par
vidējās paaudzes cilvēkiem. Jaunieši, visticamāk, neatgriezīsies. Vismaz
lielākā daļa šo cilvēku Latvijai ir zaudēta,” saka J.Liberts.
Jau tā trūkst darba
Ja
cilvēks izlemj atgriezties dzimtajā novadā, veidu, kā viņam palīdzēt,
nav. “Reālu instrumentu, kā palīdzēt nav. Mēs diemžēl nevaram uzreiz
piedāvāt kādu darba vietu. Solīt, lai tik brauc šurp un būs darbs,
nevaram. Jau tiem, kuri dzīvo šeit uz vietas, ir problēmas ar darbu.
Statistiski bezdarba procents mums nav liels, taču jāņem vērā, ka ne
visi ir reģistrējušies kā bezdarbnieki. Tā ir liela problēma novadā, lai
gan kvalificētus darbiniekus uzņēmumiem atrast nav viegli. Piemēram,
zemnieki sūdzas, ka nav traktoristu, arī citās nozarēs strādājošie
sūdzas, ka trūkst labu darbinieku. Nav kvalificētu darbinieku. Kādēļ tā,
nezinu. Varbūt atalgojums ir tas, kas nestimulē apgūt kādas
profesijas,” spriež J.Liberts.
Pašvaldībā līdz šim neviens nav
vērsies un lūdzis palīdzību saistībā ar atgriešanos uz dzīvi novadā.
“Valsts tiem, kuri atgriežas, varētu veidot kādu atbalsta programmu ar
atvieglotu nodokļu sistēmu. Vismaz sākuma periodā – pirmos divus trīs
gadus. Tā būtu pretimnākšana. Pašvaldība diemžēl nevar nodrošināt ne ar
dzīvokļiem, ne darba vietām. Varam palīdzēt tikai ar padomu. Mums ir
zinošs uzņēmējdarbības speciālists, kurš var palīdzēt,” skaidro
J.Liberts.
Bezatbildīgi neaicina atpakaļ
“Nodarbinātības
valsts aģentūras rīcībā nav informācijas par to, cik bezdarbnieku,
neatraduši darbu dzimtajā zemē, izlēmuši doties strādāt uz ārzemēm,”
saka aģentūras Alūksnes filiāles vadītāja Virgīnija Veļķere. “Ir vien
reti gadījumi, kad ilgstošais bezdarbnieks, nespēdams atrast darbu,
dodas uz ārzemēm, bet tie ir reti gadījumi un tā nav tendence,” saka
V.Veļķere. Alūksnes filiālē neviens ārzemēs strādājošs latvietis nav
interesējies par iespēju atgriezties dzimtenē un darba iespējām
atgriežoties. “Speciālas atbalsta programmas tiem, kuri vēlas
atgriezties, nav. Nosacījumi ir tādi paši kā visiem bezdarbniekiem, arī
apmācības. Darbs ir, taču neapmierina nosacījumi – darba alga, darba
apstākļi. Darbi ir vienkārši – lauku saimniecībās, gateros. Kvalificēti
cilvēki paši atrod darbu un bezdarbnieku rindās ilgi nav,” norāda
V.Veļķere.
Vai tiem, kuri vēlas atgriezties, vajadzētu būt īpašā
statusā? “Nodarbinātības aģentūra tur neko nevar mainīt. Tad ir jāgroza
likumi, bet neviens neradīs nevienlīdzīgus apstākļus darba tirgū. Nevar
būt tā, ka tie, kuri atbrauks, saņems pusotru tūkstoti par to pašu
darbu, ko vietējie dara par minimālo darba algu. Tā nenotiks. Ir
jāpaaugstina vispārējais ekonomiskais līmenis Latvijā, kas ir zemāks
nekā valstīs, kurās šie emigranti pašreiz strādā. Nevaram būt
bezatbildīgi un aicināt atpakaļ, ja nav, uz ko aicināt. Reemigrācijas
programma atduras tieši pret šiem faktoriem,” saka V.Veļķere.
— Agita Bērziņa
*Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Fakti
Deklarēto iedzīvotāju skaits Pastāvīgo iedzīvotāju skaits
uz 1.01.2017 uz 1.01.2017
Alūksnes novads 15 100 14 896
Apes novads 3466 3415
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
